Zāles pret nemirstību 0
Dzejnieks, kritiķis, dramaturgs, rakstnieks Ronalds Briedis dzimis 1980. gadā Aizkrauklē, uzaudzis Jēkabpilī. Latvijas Kultūras akadēmijā beidzis maģistrantūru kultūras teorijas specialitātē. 2003. gadā pie Latvijas Rakstnieku savienības izveidojis kultūrizglītības programmu iesācējiem autoriem “Literārā akadēmija”.
Pirmais dzeju krājums – “Asaru gāze” (2004), otrais – “Karaoke” (2008). Iznākusi luga “Lielās paslēpes” (2004), dzeja iekļauta dažādos krājumos, atdzejota angļu, vācu, ungāru un maķedoniešu valodā. Saņēmis Nacionālā lugu konkursa godalgu (2003), Dzejas balvu un Gada balvu literatūrā par spilgtāko debiju (abas – 2004), O. Vācieša prēmiju (2009).
– Nākat no Jēkabpils puses, un šī pilsēta, šķiet, īsti nespēj atrast savu identitāti – ne īsti Latgale, ne Zemgale, ne Vidzeme. Kā jūtat savu identitāti, un vai tai maz ir sakars ar dzimto pusi?
R. Briedis: – Par Jēkabpili ir tāda krustceļu sajūta – taču vietas, kuras īsti nepieder nekur, ir vai nu marginālas, vai arī ar galvaspilsētas iezīmēm, turklāt tas viens otru neizslēdz. Šī izjūta izpaužas arī manā dzejā jau kopš pašiem pirmajiem darbiem. Bet pats sevi vairāk identificēju ar sēlisko – droši vien tādēļ, ka šī identitāte kopumā šķiet aizbīdīta, piemirsta.
– Esat “Literārās akadēmijas” rosinātājs un kūrētājs. Kādas galvenās atziņas šis darbs sniedzis?
– Pirmkārt – pirms sāc strādāt ar autoru, ir gandrīz neiespējami prognozēt, pie kāda rezultāta tas novedīs.
Ir bijis gana daudz gadījumu, kad kādu iesācēju neuzņem semināros, bet viņam ir iespēja saņemt konsultācijas, piedalīties meistardarbnīcās – un gada laikā ar vēlmi, darbu un gatavību ieklausīties tiek panākta neticama izaugsme. Tieši tās reizes, kad bez “Literārās akadēmijas” tas, visdrīzāk, nebūtu noticis, sagādā vislielāko gandarījumu un dod spēku strādāt tālāk.
– Ronalds Briedis pazīstams kā paradoksu un pamelna humora meistars, un arī topošā krājuma nosaukums “Zāles pret nemirstību” velk šajā virzienā. Kādēļ pret nemirstību nepieciešamas zāles?
– Fransuā Rablē reiz definēja cilvēku kā dzīvnieku, kurš smejas. Mani galvenokārt interesē agelasti jeb cilvēki, kas nekad nesmejas. Kad rakstīju savu iepriekšējo krājumu, mēģināju aplūkot mūsdienu kultūras likumsakarības kristīgās ētikas mantojuma kontekstā, izraugoties par prizmu Jāņa Zeltamutes tēzi, ka Bībelē nav nevienas norādes uz to, ka Jēzus būtu smējies. Tagad uzmanības centrā ir aizvien pieaugošā Āzijas kultūras un popkultūras zīmju ienākšana mūsu telpā. Bet Austrumu garīgajās mācībās smieklu praksei ir būtiska nozīme prāta attīrīšanā, un tās meklē ceļu uz atbrīvošanos no Rietumu cilvēka vērtību skalā augstu nonākušās individuālās patības un karmiskajām saitēm ar pasauli.
No cikla ZILĀS ROZES SALONS
Bimini
Put ostās sasvērušies kuģi
Vien laivas doties mēdz vēl zvejā
Vējš savāc biļetes no bruģa
Vīst trompetes un orhidejas
Ne tauriņš vairs dej trekna kode
Ap karogu pie rātes mājas
Stāv bronzas tēls uz koka kājas
Acs dobums tukšs tur žurkas lodā
No torņa nocelts krusts un zvani
Nav pārvēlēts Dievs vēlēšanās
Lūp plakāti kur bij reiz ciļņi
Burkšķ radio griež masas stūri
Līdz pārslēgta uz citiem viļņiem
No horizonta pazūd jūra
***
Blavatskas kundzes dzīvoklī
Dej šķīvīši pa galdu
Trauc garām spoku vilcieni
Un augšstāvā kāds maldās
Sen apklusušais gramofons
Vēl griež uz riņķi plati
Aiz loga lietus gāžas melns
Kā jaunas geišas mati
No samta krēsliem lēnām slīd
Trīs paģībušas kņazes
Spīd tumsā zilas rozes zieds
Un nedaudz ož pēc gāzes
Neona Gaisma
I
Garā baltā limuzīnā
Brauc pa ceļu pasaciņa
Brauc un brauc un neapstājas
Nesniedzas līdz bremzēm kājas
Kad tās priekšā izskriet veicas
Viņai projām jāaizsteidzas
Ielas vidū guļ nu lieki
Pelnrušķītes gumijnieki
II
Ārstē romantisko splīnu
Doktors Fu Manču no Ķīnas
Svētais Sebastjans vaid cellē
Sadurstīts kā vudū lelle
Vampīriem sniegs erekciju
Moderns zārks ar solāriju
Gotu jaunavām to svītās
Krūtīs sirds kā popkorns sitas
III
Restorānā gaidot suši
Kamēr opis skaita mušas
Kamēr meita dīc no znota
Spilgti sarkanu Tojotu
Omamma ar irbulīšiem
Ada mazmeitiņai glīšas
Zeķītes kas piestāv tonī
Kimono ar pokemoniem
IV
Zilām rozēm pilnas vāzes
Vairumtirdzniecības bāzēs
Kladē pušķotā ar bantēm
Panto Kornēlijas tante
***
Kā gribas būt par aploksni ar noskūpstītu marku
Kas saldi čaukst zem spilvena no kopmītnēm līdz zārkam
Bet pasniegta ar kukuli es čaukstu dziļi urnā
Starp avīžlapām dzeltenām ar politiķu purniem
Ja bezpajumtnieks izvilks kāds un ieliks vēl to tiesu
No dvēseles kas pēdējā nav pielipusi miesai
Un atdos parkā baložiem lai uznes augstu gaisā
Dievs saņēmis to saplēsīs un sniega vietā kaisīs
